Dzimumu līdztiesība darbavietā: pēc būtības vai vārda pēc?
Panākt vienlīdzību gan profesionālajā vidē, gan dzīvē pēc darbadienas beigām ir viens no mūsdienu sabiedrības lielajiem uzdevumiem. Tiesa, pastāv daudz atšķirīgu viedokļu par to, kas ir vienlīdzība.
Vai cīnīties par vienlīdzību nozīmē pielikt dzīvei tādas birkas kā «esmu feministe», «vīrieši dominē» u.tml. un soļot pa dzīvi ar tematiskiem skaļiem saukļiem? Vai tomēr rūpēties par vienādām tiesībām un profesionālās izaugsmes iespējām ikvienam neatkarīgi no dzimuma, vecuma, rases, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas? Vai mēs cīnāmies par dzimumu līdztiesību pēc būtības vai vārda pēc?
Ikviens būs pamanījis, ka dažās profesijās strādā vairāk vīriešu, citās – vairāk sieviešu, vēl dažās ir izteikts jauniešu vai, tieši pretēji, gados vecāku darbinieku īpatsvars. Bet vai vienmēr tas liecina par nevienlīdzību darbavietā? Kanādiešu psihologs Džordans Pītersons (Jordan Peterson), balstoties Skandināvijas pieredzē, secina, ka, dodot cilvēkiem izvēles brīvību (un attīstītās valstīs cilvēki jūtas daudz brīvāki darīt to, ko patiešām vēlas), vienlīdzīgs iznākums principā nav iespējams. No katrām 20 medmāsām ir tikai viens vīrietis, un no katriem 20 inženieriem viena ir sieviete, un tas notiek dabiski, jo gluži vienkārši vīriešiem vairāk patīk strādāt ar lietām, bet sievietēm – ar cilvēkiem.
Ko tad īsti saprotam ar dzimumu līdztiesību profesionālajā vidē? Tiecoties pēc vienlīdzības, kas kopumā ir apsveicama vēlme, ir diezgan viegli nonākt pie pārprastas dzimumu līdztiesības izpratnes. Piemēram, ja esi darba devējs un vēlies īstenot dzimumu līdztiesību, iespējams, tu rūpēsies, lai vīriešu un sieviešu attiecība uzņēmumā būtu 50:50. Taču kā tu strukturēsi šīs grupas?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv