Dzimis Krievijā, bet sevi patiesi atradis Latvijā
GRIGORIJS SALNĪTS jeb, kā viņš sevi dēvē sociālajā platformā Facebook, Gregory Salnit, ir viens no šī gada Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju programmas «Tūristu gids – ceļojumu un pasākumu organizators» absolventiem. Mēs nolēmām noskaidrot, ar ko Grigorijs atšķiras no pārējiem kursa biedriem un kāds bija viņa ViA stāsts.
Kā sākās tavs ceļš uz gida profesiju?Aizraušanās ar to sākās jau bērnībā. Kad padsmitnieka gados es vēlējos noorganizēt braucienu uz Austriju, braukt neviens negribēja, jo tālu un dārgi. Mamma teica, ka mērķi ir par augstu, lai sāku ar gida stāstiem pagalmā. Un Krievijas bargajā ziemas salā es draugiem vadīju ekskursijas, staigājot vairākas stundas pa rajoniem. Mēģināju ieklausīties, saprast, grib vai negrib, bet patiesībā stāstu arī tad, ja negrib (smejas). Atbraucot uz Latviju, man nebija nekā, naudas arī nebija. Aizgāju mācīties gidu kursos, pabeidzu un ieliku sludinājumu ss.lv. Parastā dienā guļu savā dīvānā, neko negaidu, plānu nav, jo darba arī nav. Un atskan zvans: «Vai varat būt pēc 40 minūtēm Rīgas centrā – tīrs, brīvs, skaidrā? Mēs brauksim uz Turaidu!» Par Turaidu es zināju maz, bet iepatikos. Pēc tam divus gadus braukāju ar viesnīcu grupām. Es nekad to neuztvēru kā darbu – nāca nauda, un man tas patika. Sievasmāte ieminējās, ka kāds draugs, šoferis, meklē gidu. Iedeva man kontaktus, bet es nemaz nezvanīju. Vienkārši atnācu: te nu es esmu. Darba devējai bija tikai 5 minūtes, man neko nesolīja, izveda cauri birojam un iepazīstināja ar kolēģēm. Pēkšņi viena prasa, ko es daru 24.jūnijā. Es atbildēju, ka to pašu, ko 23. jūnijā – neko. «Tā! Tu man strādāsi uz kruīza kuģa!»
Tātad piedzimis esi Krievijā?
Jā, Maskavā, un nodzīvojis tur līdz 24 gadiem. Izdomāju, ka gribu atgriezties vēsturiskajā dzimtenē…
Ko tu domā ar vēsturisko dzimteni?
Mans tēvs gan ir dzimis Krievijā, taču latvietis, mamma krieviete. Visu mūžu dokumentos man bija rakstīta vieta, kur esmu dzimis, un abu vecāku tautības, jo tad tā bija pieņemts.
Cik ilgi kārtoji pilsonību?
Droši vien viss notiktu ātrāk, ja vien dokumenti Krievijā nebūtu tik piņķerīgi. Man bija jāraksta, ja nemaldos, 8 lapas ar drukātiem burtiem. Raksti, raksti un pēkšņi ieraksti rakstītiem… nē, neder, raksti no jauna. Tāpēc pārrakstīju trīs reizes. Brālim gan tā nepaveicās, viņš pārrakstīja astoņas. Procesu arī atviegloja tas, ka es gāju cauri repatriācijas projektam. Es atgriezos dzimtenē, bija jāapmeklē integrācijas, izglītošanas kursi. Galvenais, ka visi bija un ir ļoti laipni, reti kad ar mani atteicās runāt krieviski.
GRIGORIJS AR SIEVU LĪGU. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv