Dalās iespaidos par pirmo mācību gadu

«Iestājoties Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē Cēsu filiālē, paralēli studijām sāku strādāt par pirmsskolas skolotāju Trikātas pamatskolā. Par skolotāju sapņoju kļūt jau no bērnības. Tad, kad pašai piedzima bērni, sāku vairāk interesēties par bērnu attīstību, aktivitātēm un, kad bērni sāka apmeklēt bērnudārzu, iesaistījos tā procesā. Iepriekšējā skolas direktore mudināja iet studēt un kļūt par audzinātāju, teica, ka man labi izdodas darbs ar bērniem. Biju arī iesaistījusies skolas projektiņos.

Darbs ar bērniem ir patīkams un aizraujošs. Pedagoģiskā saskarsme ar bērniem rada manī neaprakstāmas izjūtas. Man pašai ir divi bērni — dēls un meita. Varu secināt, ka bērni ļoti atšķiras pēc uzvedības un atbildības, kā arī pēc vecumposmiem un interesēm. Arī to var novērot, strādājot pirmsskolas grupiņā.

Esmu iemācījusies, ka bērniem nedrīkst neko uzspiest, tajā skaitā savu viedokli, ir jārespektē arī izglītojamā viedoklis un domas. Katra konfliktsituācija ir jāatrisina uzreiz, neko nevar atlikt pat uz minūti. Ar bērniem ir daudz jārunā, daudz jānodarbojas, nevar tikai novadīt nodarbību un tad atļaut bērniem pārējo laiku spēlēties. Viss jāorganizē caur rotaļām un spēlēm, lai bērnam ir viegli uztvert. Un neatņemama sastāvdaļa ir lietu aptaustīšana, apskatīšana, un, ja tēma ir par ēdamām lietām, tās noteikti jāpagaršo.

Sākot strādāt, pirmos mēnešus jutos mazliet satraukta, nervoza, nedroša par savām spējām un tajā pašā laikā atvērta visam jaunajam. Tā pagāja gandrīz pusgads. Vēlāk kļuvu drošāka, mierīgāka un pārliecinātāka, ka es jau daudz varu. Svarīga loma bija auklītei, kas palīdzēja iejusties grupiņas kolektīvā. Protams, lielu atbalstu saņemu no savām pirmsskolas kolēģēm, tāpat palīdzību neatsaka skolas vadība, vienmēr var vērsties pie viņām.

Ar izglītojamajiem man ir izdevies izveidot draudzīgas attiecības, protams, ir arī konfliktu situācijas, bez tām neiztikt, jo bērni mācās iejusties grupiņā un sadzīvot cits ar citu. Izglītojamie uzticas un vēršas pēc padoma, palīdzības, kad tā nepieciešama.

Vecāku sadarbība mums ir izveidojusies ļoti laba, viņi ir pretimnākoši, sagādā visu nepieciešamo rotaļnodarbību norisei. Vienmēr atsaucas, ja tiek zvanīts, ka bērns ir saslimis. Pārliecināti varu atzīt, ka strādāt ar maziem bērniem ir vieglāk nekā ar pieaugušajiem, jo viņi ir atklāti, patiesi, pasaka, ko domā, neslēpj savas emocijas. Pieaugušie savas emocijas var kontrolēt, taču ir reizes, kad tas nenotiek.

Plānojot savas dienas ritmu, zinu, ka jābūt ļoti elastīgai, jo ir darbības vai tēmas, kuras notiek neplānoti. Bērniem, protams, sniedzu atbildes un runāju par tai brīdī interesējošo atbilstoši viņa vecumam. Sākoties praksei, nācās vērot kolēģu darbu, no viņām varēju aizgūt kādu ideju, piemēram, kā rīkoties konflikta situācijās, rotaļnodarbībā, kā sapulcināt kopā bērnus un tamlīdzīgi. Vērojot vadītās nodarbībās, sapratu, ka skolotājai pašai ir jābūt plašām zināšanām par bērnus interesējošām lietām, lai varētu atbildēt uz viņu jautājumiem.

Skolotājai ir jābūt universālai. Skolotājas amats ir atbildīgs, jātur acis un ausis vaļā, vienlaikus jāpārredz visi grupiņas bērni. Pats jaukākais ir tas, ka mazais ir tevi novērtējis — pirms promiešanas tevi samīļo un sabučo, par to vien ir vērts strādāt, tu zini, ka esi tam bērnam svarīga un nozīmīga. Tu esi viņa autoritāte!»