Cilvēks – te ir, un te viņa vairs nav

Zinu, zinu, ka nekas nav mūžīgs, bet tik un tā ļoti sāpīgi, ja pēkšņi cilvēks aiziet mūžībā. Kādu dienu uzzināju, ka puisis, ar kuru man ir maz kopīgu atmiņu, bet tās ir jaukas, devies debesu valstībā. It kā nekontaktējāmies gadu, bet tas jau nemaina faktu, ka bijām paziņas, kas uz mazu laiciņu satikās šajā dzīvē.

Viss sākās kādā saulainā 2015. gada maija dienā, iepazināmies vilcienā. Atceros vēl tagad, ka viņam bija tik skaists smaids un elegants apģērbs – vīriešu tauriņš ap kaklu un košs krekls. Viņš bija biļešu konduktors, es – pasažiere. Pēc tās dienas sākās sarakste Facebook lietotnē, garas vēstules, bilžu apmaiņa. Pēc dažām nedēļām sākām sarakstīties WhatsApp lietotnē, un tas jau kļuva par pieradumu, tādu kā atkarību. Ko rakstījām? Protams, savas domas un savus piedzīvojumus, ko paspilgtināja bildes. Bija sajūta, ka esam sen jau pazīstami. Tad beidzot kādā jūnija sestdienā, datumu neatceros, satikāmies Vecrīgā. Satiku viņu un viņa trīs draugus, kuri bija džentl­meņi. Kopā pavadījām aizraujošu nakti.

Pabijām naktsklubos, kuros dejojām, daudz runājāmies un smējāmies. Vēl tagad atceros, kā viņi visi četri un divi Vecrīgā satiktie ielu muzikanti dziedāja tikai un vienīgi man «Prāta vētras» dziesmu «Spogulīt, spogulīt». Tad es sajutos kā princese ar saviem sešiem kavalieriem. Viens no viņa draugiem to filmēja, bet tagad atcerējos, ka nepalūdzu video. Taču tas paliks manās atmiņās! 

Viss bija aizraujoši līdz brīdim, kad jau otro reizi šajā naktī pabijām spēļu zālē. Sākumā man likās, ka tas tikai tā, pa jokam – ieiesim, un viņš paniekosies pie tiem spēļu automātiem, bet otrajā reizē sapratu, ka nav nekāds joks,viss ir pavisam nopietni. Es un vēl viens puisis no tā bariņa sēdējām un gaidījām, kad tie trīs beigs spēlēt automātus. Līdz man apnika, es piecēlos, piegāju pie viņa un teicu: «Es braucu mājās!» Cerēju, ka viņš teiks: «Nebrauc!», bet tā nenotika, viņš pateica: «Okay, čau!» Pārējie arī pateica: «Čau!»

Tā nu es devos uz vilcienu un aizbraucu mājās. Biju dalītās izjūtās: no vienas puses, nakts bija brīnišķīga, bet, no otras puses, jutos vīlusies, ka viņš tā bija aizrāvies pie tiem automātiem. Tajā svētdienā, kad biju izgulējusies, gaidīju, ka viņš pados ziņu. Pienāca vakars, un atnāca ziņa, precīzi neatceros, bet apmēram tā: es atvainojos par savu rīcību. Es to izlasīju, biju joprojām dusmīga, neko neatbildēju… Viņš neko nerakstīja. Es domāju, ka man nevajag draugu, kurš aizraujas ar spēļu automātiem, jo tas sabojā visu! Pēc nedēļas es izdomāju, ka jāuzraksta viņam, kā tad iet. Uz to atbildi nesaņēmu. Pagāja vēl dažas dienas, un redzēju viņa bildes kopā ar kādu meiteni, sapratu, ka aizņemts. Nekontaktējāmies. Kaut kad pamanīju, ka ir saderinājies, tas jau pavisam skaisti. Nodomāju, lai viņam viss izdodas.

Un tad kādu dienu kaut kā padomāju, ka jāapskatās viņa profils Facebook lietotnē. Skatos, redzu svecīšu bildes, jau sajutos dīvaini, patinu tālāk un – ak vai… Palasīju komentārus, ka bēres jau nesen bijušas, un pēc komentāriem var saprast, ka viņš  izdarījis pašnāvību. Kam gan bija jānotiek, lai  varētu izdarīt ko tādu, bet mana intuīcija saka, ka, iespējams, viņam bija parādi to spēļu automātu dēļ. Rodas daudz jautājumu – kāpēc viņš nelūdza palīdzību draugiem vai līgavai... Zinu, ka ar mammu viņam nebija labas attiecības, un žēl omītes, kura viņu uzaudzināja, jo viņa tagad dzīvo viena pati. Dusi mierā, mans draugs, un paldies, ka tikāmies uz mazu laiciņu šajā dzīvē.

Mācība pārējiem: nesāciet un nemaz nedomājiet spēlēt spēļu automātus, tie nogalina visu! Un otra mācība: ja tev ir grūti, tad izrunājies ar draugiem vai savu ģimeni, jo, kopā esot, varēsiet tikt galā ar visām problēmām. Pašnāvība nav izeja, tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem cilvēkiem. Sāpes jau paliks uz mūžu! Turies pie savējiem, un atbalstiet viens otru!