Brīva un ar atvēzētiem spārniem
ELĪNAI VĀNEI šī ir divpadsmitā sezona Valmieras drāmas teātrī. Pa šo laiku viņa ir paguvusi nospēlēt vai jebkuras aktrises sapņu lomas — varones un karalienes, kritušas sievietes un krietnas saimnieces. Un laikam sajutusi arī kāda noteikta posma beigas, jo viņai atradusies arī cita dzīve.
Lai zobratiņi saķertos
Kāds ir tavs parastais ceļš uz teātri?
Agrāk es parasti gāju pāri gājēju tiltiņam un gar Gaujmalu. Man vienmēr ir paticis iziet cauri viduslaiku pilij, kaut arī no tās palikušas tikai drupas. Bet tagad esmu izlaidusies un braucu ar mašīnu. Pieceļos pēdējā brīdī. Man pēdējā laikā iznāk diezgan daudz braukāt uz Rīgu. Un brīvajā laikā tad gribas izgulēties.
Ko Rīgā dari?
Filmējos seriālā Viņas melo labāk, top vēl viens jauns seriāls. Nofilmējos arī studentu filmā Vasarsvētki. Studenti ļoti atbildīgi izturējās pret to, ko viņi dara.
Filmēšanās ir cita veida darbs?
Ir gan. Tāpēc man liekas, ka Kultūras akadēmijā vajadzētu mācīt arī to, kā strādāt pie kameras. Akadēmijā jau mācās arī kinošņiki, tā kā tādas iespējas būtu. Jo tā ir cita specifika.
Tev teātrī ir draugi? Vai tev vispār gribas draudzēties ar partneriem, ko tāpat jau nākas laist ļoti tuvu?
Bez draudzības jau nevar. Kā tad bez draudzības strādāsi kopā? Nelādzīgā atmosfērā grūti strādāt.
Tad jārunā, kas ir draugi. Īsti draugi var būt viens vai divi. Koleģiāla draudzība ir kaut kas cits, bet tai ir jābūt. Noteikti. Izrādi iestudējot, ir jābūt absolūtai sadarbībai. Ja saskan režisora vīzija, komponista mūzika, gaismas, ja tas, ko dara aktieri, ir zem vienas zīmes, ja notiek pilnīga zobratiņu saķere, tad darbs jau ir izdevies.