Bērnu un vecāku attiecības
Nedēļas nogalē atpūšoties pie jūras, pavēroju vairākas ģimenes, kā vecāki sarunājās gan ar maziem bērniem, gan ar lielākiem – gadu ziņā. Līdz ar to aizdomājos, kādi šie bērni būs, kad kļūs pieaugušie un kad pašiem būs bērni, un kādas būs viņu savstarpējās attiecības gan ar vecākiem, gan ar bērniem.
Pameklēju informāciju interneta dzīlēs par vecāku un bērnu attiecībām, līdz uzdūros sertificēta psihoterapijas speciālista Kaspara Bērziņa skaidrojumam: «Attiecības tuvāko cilvēku – bērnu un vecāku – starpā reizēm liek vēlēties ko labāku. Nesaskaņas jo īpaši grūti ir panesamas, kad bērni pieaug. Neapšaubāmi atbildība par sarežģītām attiecībām ar bērniem pamatos gulstas uz vecāku pleciem, jo ne velti taču saka – bērni ir savu vecāku spogulis, vai vēl precīzāk – bērni ir savu vecāku problēmu spogulis.
Un, lai arī kā vecāki mācītu un instruētu savu bērnu, viņš uzvedīsies nevis atbilstoši pamācībām, bet atbilstoši tam, ko redz, tam, kas viņu ieskauj, viņš uzvedīsies atbilstoši pieaugušo rīcībai, viņus atspoguļojot.
Gadiem ejot, jau tā nevienkāršās attiecības bieži vien pasliktinās, tiek zaudēta savstarpējā sapratne, strīdi uzplaiksnī par it kā niekiem. Jo ikvienam no mums paša mīļākā un dārgākā cilvēka – tēta vai mammas – skatienam, žestam vai replikai ir īpaša nozīme, un reizēm tas var ļoti sāpināt, atstāt neizdzēšamas pēdas vai izraisīt dusmas, ko pēcāk nomainīs nomācoša vainas sajūta.
Un, jo spēcīgāka būs mīlestība un piesaiste vecākiem, jo vētraināk šīs emocijas izpaudīsies. Tādos brīžos uzpeld bērnības aizvainojumi, atmiņas par to, ko vecāki, pēc bērna domām, viņam neiedeva.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv