Bērnības pilsēta — dabiska, skaista un harmoniska

Vai tas ir veiksmīgs/labs sākums — Valmiera?

Nenoliedzami, apkārtējā vide veido un ietekmē cilvēku, un varu teikt pilnīgi droši:  Valmiera ir mana pilsēta un vienmēr tāda būs.

Es piedzimu Rīgā, taču bērnību, bērnudārza un skolas gaitas pavadīju Valmierā. Tādēļ es esmu ļoti priecīga par to, ka šī vide, kas manā izaugsmē ir bijis neatņemams attīstības faktors, ir arī Valmiera. Tā vienmēr būs daļa no manas sirds, un varu noteikti teikt, ļoti jauka un burvīga vieta dzīves sākumam.

Vai tolaik pilsēta bija citāda?

Jāatzīst, bija gan. Tas bija vēl padomju laiks un tad vēlāk jau mūsu valsts neatkarības atjaunošanas laiks, kam līdzi dzīvoja arī Valmiera. Esmu no tās paaudzes, kas, lai arī bijām salīdzinoši mazi, taču no vecāku pārrunātā, draugu un skolas dzīves lokā apspriestā vērojām notiekošo. Es biju klāt, kad Valmierā tika pirmo reizi uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs ūdenstornī pie Sv.Sīmaņa baznīcas. Tāpat arī ar īpatnējām emocijām noskatījāmies, kā no galvenās vietas centrā tika burtiski nogāzts ļeņineklis. Mēs bijām bērni un, protams, uz pilsētu skatījāmies caur bērnu acīm. Mums ne no kā nebija bail.

Kādas ir atmiņas par skolas laiku?

Es mācījos Valmieras 5.vidusskolā, pabeidzu pamatskolu. Nešaubīgi, ka šīs atmiņas ir ļoti gaišas un skaistas, jo sajūtas, kam cilvēks veidojoties izdzīvo cauri un piedzīvo, paliks mūžīgi. Tāpat arī 1984. gada pirmais septembris 1.c klasē, kuru vadīja Maija Zvirbule, nekad neaizmirsīsies, un arī 9.c klases Dailas Valgeres mums visiem tālāk iedotā ceļamaize nepazudīs.

PIRMS CEĻA PIE KARALIENES. Ieva saposusies diplomātiskā korpusa Ziemassvētku pasākumam Bekingemas pilī. Foto no personiskā arhīva