Igauņu lēdija pie latviešu puiša
Bija pagājuši pāris mēneši pēc «Tīģerstāstu» pirmās daļas publicēšanas. Viss metiens izdalījies un izpārdevies, un izsūcies, un plauktā mētājās vēl pāris nobružātu nelikvīdu grāmatiņas eksemplāru. Nevaru lepoties ar īpašu kārtību šajā plauktā, un lielākā pasaules katastrofa ir tad, ja kāds mēģina manu plauktu sakārtot — tad pāris dienas vispopulārākais jautājums ir «KUR PALIEK LIETAS?». Kādā naktī atkal nelabais mājas gariņš bija meklējis plaukta dziļumos Da Vinči noslēpumus vai dēmonus, un no rīta no savandīto papīru kaudzes bija izspraukušās divas savādā rokrakstā aprakstītas lapiņas. Skaidri bija jaušams — rakstītājs ir bijis kreilis un ar savdabīgu pareizrakstības likumu interpretāciju. Vēl: «p» un «b» burtu muguru līkumi liecināja — tā ir bijusi sieviete, bet ļoti sīkie burtiņi lika domāt — viņai ir smalkas, mazas rokas. Tālāk — šī stāsta saīsināta versija, saglabājot gan autores pareizrakstību, gan arī — dažbrīd ne īpaši politkorektos uzskatus.
