Latvija velotūrismam nav draudzīga
Kopš izlasīju grāmatu «Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari», ar riteni braucu katru dienu, neskatoties uz laika apstākļiem. Tuvāko apkārtni esmu izbraukājis dažādos maršrutos. No 2006. gada esmu aktīvs velotūrists ne tikai Latvijā. Veloceļojumos esmu bijis arī daudzās ārvalstīs — Norvēģijā, Sicīlijā, Transilvānijā, Andalūzijā, Itālijā, Francijā u.c. Manuprāt, Eiropā vadošās velotūrisma valstis ir Francija, Spānija, Itālija — autovadītāji garāmbraucot sveicina, nedēļu iepriekš ir salīmētas afišas ar velomaršrutiem, gar malu salikti galdiņi ar dzeramo un augļiem — tu jūties kā savējais. Viņiem ir labi veloceliņi, bet mēs parasti izvēlamies savu maršrutu. Izmantojot kalnu ceļus, pāris stundās var satikt tikai dažas mašīnas, un ceļš ir ideāls. Ārzemēs ar autovadītājiem nepatīkami gadījumi nav bijuši, viņi velosipēdistus respektē un ciena. Arī policisti ir daudz draudzīgāki. Reiz bija gadījums, kad nejauši nokļuvām uz ceļa, pa kuru nedrīkst braukt. Neviens mūs uzreiz necentās sodīt, bet palīdzēja mums no tā nobraukt. Ar Latvijas policistiem gan ir bijušas ne visai patīkamas tikšanās.
