Armands Tripāns: «Pēc 10 gadiem es gribu būt laimīgs»

Kā jau ierasti baudot sarūpētās uzkodas un dzērienus, viesiem bija iespēja klausīties iedvesmojošā stāstā. Sarunas laikā Armands pieskārās daudziem tematiem — gan personīgiem, gan arī tādiem, kas skar darbu, stāstījumu paspilgtinot ar video rullīšiem.

Stāstījums tika iesākts ar atziņu: «Es uzskatu, ka joprojām neesmu izdarījis neko vērtīgu, taču es cenšos un daru, un tā dziņa ir izsalkums pēc izaicinājuma.» Jo vairāk Armands dara, jo vairāk kļūdās, taču tajā pašā laikā mācās. Un šo domu viņš vija cauri visai vieslekcijai.

Līdz 20 gadu vecumam Armands spēlēja hokeju, taču pārstāja, jo vēlējās pilnvērtīgi redzēt pasauli, sajust to, nevis pavadīt laiku ledus hallē un neredzēt neko. Lai gan ar komandu viņš bija apceļojis visu Krieviju un bijis arī Amerikas Savienotajās Valstīs, tomēr redzēta bija tikai viesnīcas istabiņa un ledus halle, un tā viņam likās netaisnība, kaut gan tas viss arī norūdīja.

«Es vienmēr zināju, ko gribu darīt ar savu dzīvi. 12. klasē man nebija jautājumu, kur iešu studēt, es zināju, ka gribu būt treneris. Ieguvu bakalaura grādu, bet nekad par treneri strādājis tā arī neesmu.»

Taču atrasties šajā vidē Armands vēlējās. Kad aizgāja uz Latvijas Televīziju, viņš nezināja pilnīgi neko. «Es teicu, ka esmu gatavs kolēģiem vienkārši pienest papīrus, jo tas bija vienīgais, ko tobrīd mācēju,» atklāj Armands. Un pašmācības ceļā viņš apguva daudz ko, jo vēlējās strādāt.

«Sports ir kā jūsu ģimene, kā jūsu mammas, tēti, vecmammas un vectētiņi, jūs ar viņiem dzīvojat, jūtat līdzi, ja kaut kas notiek,» atzīst Armands. Sportā gan sportists, gan treneri, gan līdzjutēji pārdzīvo par kļūdām, neveiksmēm un priecājas par veiksmēm, un tas viss ir komandas darbs, «lai arī liekas, ka visu vari izdarīt viens pats, tu nevari, tici man!»

«Esmu bijis 42 pasaules valstīs, filmējis sižetus, intervējis cilvēkus gan Eiropas, gan pasaules čempionātos, taču ar Olimpiskajām spēlēm nevar salīdzināt neko, lai gan — nē, var, un tie ir mūsu Dziesmu svētki!»

Armands atzina, ka seko līdzi arī tiem negatīvajiem komentāriem, kas tiek pausti internetā vai arī teikti viņam klātienē tad, kad kāds no Latvijas sportistiem tomēr neiegūst medaļu vai pietiekami labi neuzstājas, neattaisno cerības. «Bet vai jūs varat pateikt, ka esat labākie pasaulē kaut kur, vai varat uz saviem pleciem uzlikt tādu nastu? Tā ir atbilde. Sportistiem ir šī atbilde,» pauž Armands. «Neskatoties uz to, kas jūs esat — sētnieks, ārsts, žurnālists, vai jūs varat pateikt, ka esat 41. labākais pasaulē vai 14. labākais?»

Savā stāstījumā Armands turpināja runāt par to, cik svarīgi ir gribēt un darīt. Viņš uzskata, ka pēc absolvēšanas, vienalga ar kādām sekmēm un kādu diplomu, vienalga kādu augstskolu absolvēs, nevienam šis cilvēks nebūs vajadzīgs. «Arī es nebiju,» viņš stāsta. «Svarīgākais ir zināšanas un tas, cik ļoti gribat iegūt darbu, naudu, māju utt.»

Tikšanās laikā viņš atkārtoti uzsvēra patiesās emocijas, ko mēs kā skatītāji televizoru ekrānos nekad neredzam, to, kā treneris jūt līdzi pat tad, ja ir pieļauta kļūda, kā viņš skrien un atbalsta mūsu sportistu. «Tas ir stāsts par komandas darbu, par ģimeniskām sajūtām, ko televīzijas ekrānos jūs neredzat.»

Armands turpina: «Arī mēs, žurnālisti, kad dodamies uz turieni, mēs dodamies pārstāvēt Latviju, man ir svarīgi izdarīt visu, ko es varu. Mans rekords ir 42 negulētas stundas, pat bez aizsnaušanās, un tas viss tāpēc, ka es daru to, kas man patīk.»

Turpinot vieslekciju, Armands uzdeva jautājumu — kā atšķiras kļūdīties un zaudēt? «Ja dzīvē jūs darīsiet to, ko jums nepatīk darīt, vai tāpēc, ka kāds liek, tad jūs būsiet zaudētāji, bet, ja darīsiet to, kas patīk, bet dažreiz nesanāks un būs pieļautas daudzas kļūdas, jūs tomēr nebūsiet zaudētāji, jo jūs darīsiet to, kas patīk.»

Atceroties Olimpiskās spēles, Armands uzsvēra, ka mums kā atbalstītājiem ir daudz kas jāmācās. «Pa šiem 10 gadiem mums ir tikai viens hokeja sauklis, vai tas nav amizanti? Tur, Phjončhanā, atbalstītāji ir kolosāli, lai gan daži ir speciāli uzrunāti, tomēr viņi dara to, kas ir jādara, viņi atbalsta un ne tikai ar vienu saukli.»

Armands rādīja atskata video, kuros bija redzams gan tas, kāds ceļš jāmēro katru dienu turp un atpakaļ žurnālistiem, lai sekotu līdzi mūsu sportistu panākumiem, kādas rindas ir jāizstāv, lai tiktu autobusā uz viesnīcu, dalījās arī kadros no vietas, kur tiek montēti video sižeti, un par to, kā žurnālisti vispār pavada laiku pasaules lielākajā sporta notikumā. «Mēs lidojām uz Phjončhanu 12 žurnālisti. Nezinu, cik žurnālistu Amerikas Savienotajām Valstīm bija šoreiz, bet uz Rio bija trīs lidmašīnas! Un pat tad mēs tikām uzslavēti par savu darbu,» stāsta Armands.

«Tur, Olimpiskajās spēlēs, tas ir pavisam citādāk, tā ir cita realitāte, to visu pat nevar aptvert,» tā Armands.

Armands atzina, ka arī šajās Olimpiskajās spēlēs mēs, Latvija, kā valsts bijām maziņi, kā jau parasti, bet tieši tas mūs arī vieno. Jo mēs jūtam līdzi ikvienam sportistam, ikvienai medaļai, ko iegūstam, tā nav kārtējā medaļa kā citām lielvalstīm, tā ir mūsējā.

«Kā teica Oskars Melbārdis, tā nav mana medaļa, tā ir mūsu, tas mūs vieno. Esam mazi un kopā vēl spēcīgāki,» stāsta Armands.

Uz jautājumu, kur viņš sevi redz pēc 5 vai 10 gadiem, viņš atbild: Pēc 10 gadiem es gribu būt laimīgs!