Amūrieši tiekas joprojām
«Es piederu pie 1930. gados dzimušās paaudzes. Tā bija paaudze, kas pārdzīvoja visas Otrā pasaules kara briesmas. Biju vēl bērns, kad manu ģimeni un daudzas citas ģimenes visā Latvijā izsūtīja uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Tajos gados vēl nesapratu, cik smagi pārdzīvojumi bija mūsu tēviem un mātēm, kad vienā dienā zaudēja visu to, ko viņu vecāki bija atstājuši kā mantojumu saviem bērniem. Tā bija viņu, viņu vecāku un viņu senču dzīve. Viņi bija tie, kas veidoja katras dzimtas mājas, iekopa katru zemes stūrīti, audzināja bērnus, mācīja tos strādāt un mīlēt zemi. Sapņoja par jaunas mājas celtniecību, par bērnu skološanu, par labāk nostādītas saimniecības atstāšanu saviem pēctečiem. To, ko vairākas katras dzimtas paaudzes bija sasniegušas, neiznīcināja karš, bet jaunā komunistiskā režīma valdība. Ar vienu spalvas vilcienu bija parakstīts likums par ģimeņu pārsūtīšanu uz Krievijas tālākiem apgabaliem. Latvijai nebija vajadzīgi spēcīgi, saimniekot protošu ģimeņu locekļi. Viņu uzcelto, izaudzēto atstāja jaunajai kolhoza saimniecībai,» to lasām Aīdas Liepiņas grāmatas «Amūras latviešu likteņstāsti» titullapā.
No Latvijas 1949. gada 25. martā pārvietoja 42125 cilvēkus četros ešelonos, kas ar valsts drošības ministra vietnieka Vasilija Rjasnoja pavēli tika novirzīti Tālo Austrumu virzienā uz Amūras apgabalu. Maršruts Novosibirska – Krasnojarska – Ilanska – Irkutska – Čita – Skovorodino, kur Tigdā (Nr.973210), Sredņebelaja (Nr.97329), Mihailočesnovskaja (Nr.967320), Bureja (Nr.97325) izvietoja latviešus. Amūras apgabalā izvietoja 5475 latviešus, pārējie tika aizvesti uz Omskas un Tomskas apgabaliem. Bija sācies Latvijas iedzīvotāju neziņas un baiļu ceļš uz nekurieni. Nevienam nebija zināms savs liktenis, visus māca jautājums: kas notiks, vai iznīcinās tāpat, kā tas jau bija darīts ar daudzām dzīvībām?
SARGĀJAM ATMIŅAS. Amūriešu tikšanās cauri gadiem. Foto no personiskajiem arhīviem
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv