Negriezt muguru
Kopš 1991. gada janvāra trauksmainajām dienām, kad, protestējot pret draudošo Padomju Savienības agresiju, Rīgā ap parlamenta ēku, valdības namu, radio un televīzijas ēkām tika celtas barikādes, kuras aizstāvēt devās iedzīvotāji no visas Latvijas, apritējuši jau 24 gadi. Ir izaugusi jauna paaudze, kas par šo laiku dzirdējusi tikai no tēvu un vectēvu nostāstiem, kuros šo vēstures lappusi katrs rakstījis savā rokrakstā.
Atceras pūtēju orķestra Signāls prezidents Ēvalds Pavlovičs: «Tajā dienā, kad uz barikādēm devās Signāls, man bija nozīmēta nakts dežūra gaļas kombinātā, un es orķestrim līdzi uz Rīgu netiku. Uz barikādēm devos nākamajā dienā, 16. janvārī, no kultūras nama stāvlaukuma ar kādas kopsaimniecības autobusu, kurā atradās brīvas vietas gan man, gan Signāla diriģentam Gunāram Geduševam, jo gaļas kombināts braucienus neorganizēja, bet atbalstīja ar produkciju. Pa ceļam, laiku īsinot sarunās, tika arī jokots, bet, kad pie Juglas no radio uzzinājām, ka nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, autobusā uzreiz iestājās klusums, jo visi saprata, ka lieta kļūst pavisam nopietna. No tā laika man vēl prātā Valmieras rajona civilās aizsardzības štāba priekšnieka vietnieka Birzgaļa vārdi: «Vīri, ja nāk virsū ar ieročiem, nekad negrieziet muguru — tad noteikti nošaus, bet, ja skatīsieties acīs, jums vēl ir izredzes palikt dzīviem, jo šāvējs var psiholoģiski salūzt.» Tā mēs aizbraucām uz centru un tur, rīdzinieku cienāti ar maizītēm un siltu tēju, visu nakti pavadījām — otrā rītā atgriezos Valmierā ar maršruta autobusu. Pēc dažām dienām uz Rīgu bija jādodas meitai, kura tolaik strādāja ātrajā palīdzībā, — šī nakts mums ar sievu bija visai dramatiska, jo pēkšņi tika paziņots par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, bet, kur tobrīd atradās meita, mēs varējām vien minēt, jo mobilo sakaru tad vēl nebija. Laimīgā kārtā viņa izrādījās norīkota pie telefona centrāles un traģiskie notikumi viņu neskāra.»
VECRĪGĀ. Pie parlamenta ēkas 1991. gada janvārī.
Jāņa Tančera foto